Tātad, esmu viens no cilvēkiem, kam bērnībā nepatika lasīt grāmatas, jo man to spieda darīt, es nevarēju pati izvēlēties un man visu laiku skandināja pilnas ausis par to, ka ir jālasa, jo tas bagātina valodu, jo tikai tā var kļūt patiešām gudrs, jo citi bērni arī lasa utt. Nu ko, tagad esmu liela meitene, un pati izlemju kad, ko un vai vispār lasīt.
Jeb kurā gadījumā, šobrīd rakstu, jo nesen, praktiski pirms dažām minūtēm, pabeidzu vēl vienu nodaļu "Bada spēlēm". Es vēl īsti neesmu attapusies no grāmatā šobrīd notiekošā sižeta un man ir nedaudz dīvaina sajūta. Bet par to jau arī būs šis stāsts. Mans kritērijs labai grāmatai ir tāds: ja man šķiet, ka esmu galvenais varonis(ne), vai, ka es to visu redzu no malas kā neitrāls pārstāvis, un vienalga jūtu to, kas notiek, tad tā ir laba grāmata. Šī ir viena no grāmatām ar kuru man tā patiešām ir! Man tas šķiet tik apbrīnojami, ka cilvēks var sarakstīt kaut ko tādu, ka pat lasot tev gar acīm iet filma, un ja kāds tevi iztraucē, tas ir kā reklāmas pauze vissliktākajā brīdī, un tu, protams, to nevari ciest! Es lasīju spraigu situāciju, kurā galvenajai varonei ir bail, un mans vēders bija sasprindzināts un es jutu viņas bailes, man palika slikti un es sajutu vājumu, kas pārņem meiteni. Ja viņai draudēja dzīvības briesmas, man šķita, ka arī man vajadzētu bēgt (es aizvēru grāmatu un aizgāju pēc tējas, pēc pauzes atgriezos un turpināju lasīt :D ).Tā ir neizsakāmi dīvaina sajūta, bet tieši tāpēc jau arī lasa, lai izdzīvotu stāstu, kuru grāmatas autors klāsta. Nu tad es arī ar mierīgu sirdi ņemu un dziļinos iekšā. Nedomājiet, ka manas sajūtas ir pārspīlētas vai kā tā, bet tā patiešām ir. Ja arī jums tā ir gadījies, jūs sapratīsiet par ko runāju. Man vajadzēja kādam pastāstīt par savu saviļņojumu, iesaku arī jums, ja vēl nav gadījies izjust dzīvošanu grāmatā, tad noteikti mēģiniet atrast grāmatu, kas jūs ievilks savā pasaulē, jo tas ir tā vērts!
xoxo
